Nils un nepabeigtais akordeons
Nils dzirdēja akordeona sēkšanu, kad tirgotājs aizvēra lietu. Viņš piedāvāja tēvam cenu, kas piemērota salauztām mēbelēm, un teica, ka neviens negribēs vecus instrumentus jaunajos laikos. Viņa tēvs kādreiz to bija spēlējis katru vakaru. Tagad viņam vajadzēja naudu, un viņš apgalvoja, ka vairs neatceras melodijas. Nils pacēla lietu atpakaļ uz sola un jautāja, kura nākotnes daļa prasa klusumu.
Viņš bija remontējis instrumentus modernā mūzikas biznesā. Tagad tā bija Rīga 1990. gada aprīlī, desmit dienas pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas deklarācijas. Ģimenes darbnīca joprojām pastāvēja, un viņa tēvs vēl nebija pārdevis akordeonu, kas izdzīvotu tikai fotogrāfijā. Nils atcerējās ar neatkarības kustību saistīto kultūras enerģiju. Cilvēki gribētu gan mūziku, gan runas, un kādam būtu jātur viņu parastie instrumenti darboties.
Tēvs viņam deva nedēļu, lai novērtētu akordeonu. Nils atrada labojamas kļūdas un zināmu nodilumu, ko viņš nevarēja vienkārši novērst. Viņš lūdza kādu pieredzējušu vietējo ražotāju pārbaudīt savu spriedumu, maksājot ar ietaupījumiem, ko bija paredzējis apģērbam. Vīrietis laboja paviršu pieņēmumu un piedāvāja atbilstošus materiālus. Nils bija guvis zināšanas laika gaitā, taču katrs instruments joprojām ir pelnījis, lai tiktu pārbaudīts kā pats par sevi, nevis kā piemērs, ko viņš domāja atpazīst.
Draudzene vārdā Ieva organizēja pieticīgu privātu mūzikas vakaru. Viņa vēlējās, lai mūziķi, ar kuriem cilvēki pēc tam varētu runāt, nevis šovs, kas radīts, lai atstātu iespaidu uz sponsoru no attāluma. Nils ierosināja iekļaut savu tēvu, ja instrumentu varētu padarīt uzticamu. Viņa tēvs sākumā atteicās. Viņš teica, ka jaunajai paaudzei ir labākas lietas, ko dzirdēt, nekā vecam vīram, kas kļūdās viņu priekšā.
Nils lūdza viņam spēlēt vienam, kamēr viņš pārbaudīja atbildi. Pirmā melodija apstājās pusceļā. Viņa tēvs vainoja instrumentu, pēc tam atzina, ka bija aizmirsis kādu fragmentu. Ieva to no galvas dungoja, kad vēlāk viesojās. Viņi trīs to salika, neizliekoties, ka nevienam pieder pareizā versija. Viņa tēvs spēlēja līdz galam un sēdēja un skatījās uz viņa rokām, it kā tās piederētu kādam, kurš atgriezies no tālā ceļojuma.
Tirgotājs atgriezās ar dārgu elektronisku instrumentu un piedāvāja to padarīt par vakara centru. Viņš vēlējās, lai viņa veikala nosaukums būtu augstāks par visiem citiem, un vecais akordeons tiktu noņemts. Ieva ieteica kopīgu programmu. Viņš teica, ka auditorija nemaksāja, lai apbrīnotu remontdarbus. Nils jautāja, vai viņi varētu ļaut klausītājiem dzirdēt instrumentus, pirms izlemt, ko tā ir saņēmusi apbrīnot.
Akordeona remonts neizdevās pirmajā paplašinātajā testā. Daļai, kas īsā izmēģinājumā šķita adekvāta, bija nepieciešams vairāk darba. Nils atteicās slēpt problēmu vai lūgt tēvam to kompensēt ar gudru spēli. Viņi pārcēla mēģinājumu un kārtīgi pabeidza remontu. Ieva pārkārtoja programmu, nevis spieda viņus apsolīt rezultātu, pirms instruments to varēja radīt.
Vakarā tirgotāja jaunais instruments skanēja spilgti un iespaidīgi. Viņa tēvs gandrīz nolika akordeonu. Nils teica, ka nākamajam gabalam nebija jāsacenšas apjoma ziņā. Tam vajadzēja frāzi, ko varēja sniegt tikai spēlētājs. Tēvs klusi iesāka. Saruna pie galdiem izplēnēja, un Ieva pievienojās melodijai no malas. Beigās vairāki viesi bez aicinājuma klusi dziedāja.
Tirgotājs apsveica sirmgalvi un jautāja, vai instruments vēl ir pārdošanā. Viņa tēvs teica nē, nepaskatīdamies uz Nilsu pēc atļaujas. Mūzikas skolotājs jautāja, kas veicis remontu un nākamajā nedēļā atnesa vērtēšanai otru instrumentu. Cits organizators vēlējās tehnisko atbalstu virknei nelielu priekšnesumu. Nils piekrita pārbaudīt darbu, pirms nosauca cenu vai apgalvo, ka var visu salabot.
4. maijā Latvija pieņēma deklarāciju par neatkarības atjaunošanu, aizsākot pāreju, kuras praktiskās grūtības neviens darbnīcā nevarētu novājēt. Nils klausījās ziņas blakus tēvam. Akordeons atradās starp viņiem, korpuss atvērts. Viņa tēvs spēlēja melodiju, ko viņi bija atguvuši kopā, pieļaujot vienu nelielu kļūdu un turpināja bez atvainošanās. Ieva, pienākusi pie durvīm, smaidot apgādāja trūkstošo zīmīti.
Jaunie remontdarbi darbnīcu atbalstīja turpmākajos mēnešos. Nils noīrēja labāku darbagaldu un maksāja vecākajam ražotājam par speciālistu palīdzību, nevis uz nenoteiktu laiku aizņemās zināšanas. Viņa tēvs ik pa laikam atgriezās uz priekšnesumiem ar tādiem nosacījumiem, kas viņam deva laiku tās izbaudīt. Ieva organizēja seriālu un par to saņēma samaksu. Viņu panākumi palika pietiekami mazi, lai tos pārbaudītu, un pietiekami lieli, lai tie būtu svarīgi cilvēkiem, kas tajos dzīvo.
Tirgotājs galu galā atnesa instrumentu, ko viņa piegādātājs neapkalpoja. Nils to pieņēma ar parasto likmi, ievērojot godīgu novērtējumu. Vīrietis jautāja, vai viņu vecās nesaskaņas bija bizness vai lepnums. Viņa tēvs, klausīdamies no otra sola, teica, ka lepnums būtu pārdevis akordeonu, lai nopirktu ko iespaidīgāku. Bizness bija saglabājis to, ko cilvēki joprojām gribēja dzirdēt.
Gadus vēlāk Nils veco pārdošanas piedāvājumu glabāja akordeona futrālī. Kāds jauns māceklis to atrada un prātoja, kāpēc kāds būtu domājis pieņemt tik maz. Nils lūdza viņu paklausīties, pirms vērtē klusu darbnīcu pēc izskata. Aiz durvīm viņa tēvs spēlēja, kamēr Ieva dziedāja atgūto eju. Atbilde bija kļuvusi par daļu no skaņas, ko ģimenei vairs nevajadzēja zaudēt.